Sapņu Krājumi

Kenkerhepešefa sapņu grāmata ir orientēta uz vīrieti – vismaz saglabātā daļa. Tas ir saprotams ne tikai no pirmajiem vārdiem katrā rindkopā – „ja vīrietis redz sevi sapnī...”, bet arī visas sapņu grāmatas tekstā.

Hindu senajos rakstos, kas pazīstami kā purānas, arī tiek runāts par to, ka sapņi ir dieva sūtījums. Upanišadi (apm.1000 g. p.m.ē.) apgalvo, ka sapņi notiek izplatījumā starp reālo un Apsolīto pasauli. Indiešu uzskatīja, ka sapņu pasaule mūs atbrīvo no kompleksiem, ļaujot izpausties mūsu īstajai dabai.

Grieķu filozofa Artemidora piecu sējumu darbs „Oneirokritika”, kas sarakstīts 2.gadsimtā mūsu ērā, ir viena no svarīgākajām, sapņiem veltītajām grāmatām. Artemidors apgalvoja, ka sapņi katram cilvēkam ir unikāli. Savā darbā viņš piedāvā izmantot asociāciju principu – sapņa tēls atmodina kādu tēlu vai nozīmi cilvēka apziņā.

Senie jūdi uzskatīja, ka sapņos Dievs ar viņiem saskaras tiešā veidā vai ar eņģeļu starpniecību. Vārda „eņģelis” būtiskā nozīme ir „sūtnis”.

Senie romieši ļoti nopietni attiecās pret sapņiem un ar to palīdzību burtiski veidoja gan Senās Romas, gan visas civilizācijas vēsturi. Pēc sapņiem vadījies Jūlijs Cēzars, Cicerons un citas spilgtas personības.