Sapņu Krājumi

Pirmā sapņu tulkošanā izmantotā grāmata sastādīta jau 16.gadsimtā. Pašlaik pasaulē ir vairāk nekā 100 unikālu sapņu grāmatu. Par visklasiskāko sapņu tulku tiek uzskatīta Gustava Millera sapņu grāmata.

Gustava Millera sapņu grāmata

Pēc amerikāņu psihoanalītiķa Gustava Millera domām ar sapņu tulkošanu nodarbojušās mūsu vecmāmiņas un viņu mātes. G.Millera sapņu interpretācijas vairāk atgādina gudru padomdevēju, jo sapņu skaidrojumi pasniegti kā pareiza lēmuma pieņemšanas paņēmieni, kā centieni pasargāt no vieglprātīgiem soļiem vai izņēmumiem. Tomēr šai grāmatai ir arī viens mīnuss – daudz priekšmetu jēdzieni 21.gadsimtā vairs nav traktējami.

Pirmā sapņu grāmata tika sastādīta 16. gadsimtā. Ar sapņu tulkošanu nodarbojās senās civilizācijas daudzus gadu tūkstošus pirms mūsu ēras, un sapņu tulks daudzās kultūrās bija augsti vērtēts un godā turēts pareģis.Senie ēģiptieši ticēja, ka sapņos dievi atklāj sevi, pieprasot lūgšanas vai brīdinot par nenovēršamu likteni. 

Seno ēģiptiešu sapņu grāmata

Čestera Beatti papiruss ir viena no senākajām liecībām. Ēģiptieši ticēja, ka sapņi ir dieva sūtņi. Sapņu tulkošana pamatojās uz pretstatiem, piemēram, sapnis par nāvi paredzēja ilgu mūžu. Izredzētie sapņu tulkotāji senajā Ēģiptē tika saukti par „Slepeno lietu Meistariem”, vai „Dubultās mājas Rakstniekiem”. Cilvēks, kurš gribēja izdziedināt sevi, pēc miega dziras iedzeršanas, nakšņoja templī. Nākamajā dienā svētais tēvs interpretēja viņa sapni, un, sekojot sapnī sniegtajam, padomam ārstēja slimo.

Sapņu pasaule, piepildīta ar dievišķiem gariem, parādībām un pašu sapņotāju bija simbolisku vīziju avots ar slēptu nozīmi, ko vienkāršam ēģiptietim vajadzēja iztulkot, lai izprastu tā patieso jēgu. No senās ēģiptiešu civilizācijas līdz mūsu dienām nonākušas vairākas plaša mēroga sapņu grāmatas, liela daļa no tām attiecās uz Vēlāko laiku un ir demotisko tekstu sadaļā, kamēr tikai viens Čestera Beatti III papiruss ir datēts ar Jauno karaļvalsti, un, atbilstoši, satur tos sapņu tulkojumus, kuri tika lietoti klasiskajā faraonu Ēģiptē.

Sengrieķu sapņu grāmatas

Grieķu filozofa Artemidora piecu sējumu darbs „Oneirokritika”, kas sarakstīts 2.gadsimtā mūsu ērā, ir viena no svarīgākajām, sapņiem veltītajām grāmatām. Artemidors apgalvoja, ka sapņi katram cilvēkam ir unikāli. Savā darbā viņš piedāvā izmantot asociāciju principu – sapņa tēls atmodina kādu tēlu vai nozīmi cilvēka apziņā.

Artemidors bija apkopojis vairāk kā 3000 sapņus, turklāt, ievācis informāciju arī par pašiem sapņotājiem – kāda ir viņu nodarbošanās, dzīvesveids, ko viņi lieto uzturā utt. Artemidors sapņus mēģināja sagrupēt un dot skaidrojumus. Daudzi mūsdienās populārie sapņu tulkojumi un tēlu skaidrojumi nāk no Artemidora.

Artemidora darbs pirmo reizi tika iespiests Anglijā 1644. gadā. Šī grāmata spēcīgi ietekmēja mūsdienīgās psiholoģijas skolas, kuras nodarbojās ar sapņu pētīšanu. Artemidors apgalvoja, ka sapņi piemeklē cilvēku saskaņā ar savu nozīmi un svarīgumu. Viņš nosodīja viedokli par sapņu gadījuma raksturu un centienus tos interpretēt burtiskā nozīmē. Viņš pētīja dziedinošos sapņus un ticēja „Varenā sapņa” koncepcijai, kas pēc viņa domām bija visgrūtāk izprotamā.

Hipokrāts (460. – 360.gs. p.m.ē.) domāja, ka zvaigznes, mēness un saule parāda cilvēka ķermeņa organisko stāvokli miegā. Šis grieķu ārsts uzskatīja, ka, ja zvaigznes spoži spīd un kustas pa savu dabisko orbītu, tad guļošā ķermenis funkcionē normāli. Bet, ja sapņu zvaigzni pārklāj mākoņi vai tās izkrīt no savas orbītas, kā arī, ja notiek kāda kosmiska katastrofa, cilvēka ķermenī veidojas kaut kāda slimība.

Hipokrāts izdarīja secinājumu, ka tādi veselības tēli kā balts apģērbs, spilgtas zvaigznes, spīdoša saule vai ūdens pilnas upes var tikt izmantoti veselības atjaunošanai. Savu secinājumu viņš pamatoja ar prodromālo sapņu precizitāti. Prodromālie sapņi – tādi, kuri atspoguļo slimības simptomus vēl pirms slimība parādījusies ķermenī. Citi prodromālo sapņu nosaukumi – viedie, pareģojošie, paredzošie, prognozējošie.

Senebreju sapņu grāmata

Kabalistiskajos pierakstos Hasidu rakstos Babilonas Talmundā un Vecajā Derībā ir daudz norāžu par sapņiem, kas saistīti ar atklāsmēm. Piemēram, Talmundam Rabīns traktē vīrieša sapni, kurš nosapņojis, ka lej eļļu uz palmas. Rabīns teica, ka šis sapnis nozīmē incesta attiecības ar māti. Šis teksts bija uzrakstīts aptuveni 3500 gadus pirms mūsu ēras.

Seno romiešu sapņu grāmata

Serafima tempļi Romā pildīja to pašu funkciju, ko Eskulupa tempļi Grieķijā. Romieši ļoti nopietni attiecās pret sapņiem un ar to palīdzību burtiski veidoja vēsturi. Jūlijs Cēzars redzēja sapni, kurā viņam bija dzimumakts ar paša māti. Tas notika atceļā no Gallijas. Karavadonis šo sapni tulkojot nolēma, ka tā ir likteņa lemta zīme savas „dzimtenes” iekarošanai, un patiešām – pēc neilga laika Cēzars kļuva par Romas imperatoru.

Cēzara egoisms saīsināja viņa Romas pārvaldīšanas laiku. Citā sapnī viņš redzēja, ka pacēlās līdz mākoņiem un paspieda roku pašam Jupiteram. Vienlaicīgi viņa sieva redzēja viedu sapni, kurā viņa turēja Cēzaru uz rokām un viņa ķermenis bija sadurts. Un tas notika templim līdzīgā vietā. Cēzars šīs zīmes ignorēja ieskaitot Marta īdu aizsardzības, un Marta īdu laikā 44.gadā pirms mūsu ēras viņu nogalināja Romas senatori.

Romas senators un filozofs Cicerons tāpat ietekmēja rietumu civilizācijas formēšanu, rīkojoties kāda sava sapņa ietekmē. Pēc Romas Cēzara nāves Romā sākās daudzkārtīgi pilsoņu kari. Cicerons redzēja sapnī, ka jaunais senāta imperators tiks izvēlēts ar Jupitera palīdzību. Šajā slavenajā sapnī senatoru dēli sēdēja Jupitera templī (Senāta ēkā). Jupiters, statujas veidolā vienu pēc otra atlika malā visus senatora dēlus. Beidzot, kad pie statujas pienāca Cēzara dēls Oktavians, Jupiters tam pasniedza roku un teica, ka pilsoņu kari beigsies tad, kad Oktavians kļūs par Valdnieku.

Seno indiešu sapņu grāmata

Hindu senajos rakstos, kas pazīstami kā purānas, arī tiek runāts par to, ka sapņi ir dieva sūtījums. Upanišadi apgalvo, ka sapņi notiek izplatījumā starp reālo un Apsolīto pasauli. Šī sapņu pasaule mūs atbrīvo no kompleksiem, ļaujot izpausties mūsu īstajai dabai.

Kenkerhepešefa sapņu grāmata

Unikāls avots tika atklāts 1928.gadā, kopā ar citiem maģiski – reliģiskajiem, administratīvajiem, sadzīves un literārajiem tekstiem Deir el Mendinā, nelielas piramīdas masīvā, kas uzbūvēta virs ķēniņu meistaru kapenēm. Papirusa vīstokļi bija daļa no labi pazīstamā ķēniņa skrīvera Kenkerhepešefa arhīva.

Dažus tekstus bija rakstījis pats īpašnieks, citus, starp kurām bija slavenā sapņu grāmata tika, iespējams, saņemtas kā dāvanas vai citādi iegūtas, no tempļa „Dzīves Mājas” meistariem. Kenkerhepešefs nebija vīstokļa autors, jo vīstokļa otra puse bija aizpildīta ar viņa paša pierakstiem – poēmas par Kadišas kauju fragmentiem un vēstules vezīram Merneptaham kopijas. Rokraksts lielā mērā atšķīrās no pamatteksta stila. Sarežģīta vārdu spēle, izmeklēta valoda liecina par to, ka teksta autors piederēja elitārai skrīveru videi un tas visticamākais bija priesteris.

Kenkerhepešefa sapņu grāmata ir orientēta uz vīrieti – vismaz saglabātā daļa. Tas ir saprotams ne tikai no pirmajiem vārdiem katrā rindkopā – „ja vīrietis redz sevi sapnī...”, bet arī visas sapņu grāmatas tekstā.

Šamaņu sapņu grāmata

Ekstāziskie ceļojumi – tā tika saukta šamaņu pārvietošanās augstākajās un zemākajās pasaulēs zudušo dvēseļu meklējumos. Bieži šie ceļojumi tika veikti miega laikā. Visus sapņus pavadīja atbrīvošanās no fiziskā ķermeņa, un šamaņi bija pirmie, kuri šīs tehnikas aprakstīja. Interesanti ir arī tas, ka vārds „šamanis” nozīmē „tas, kurš redz sapņus”.

Asīriešu sapņu grāmata

Asīriešu sapņu tulkojumus aprakstījis ASV Čikāgas asīriešu pētniecības institūta pētnieks A. Oppengeims, atsaucoties uz plātnītnēm sarakstītiem avotiem aptuveni 1.gadsimtā pirms mūsu ēras.

Vangas sapņu grāmata

Vanga (Vangēlija Pandeva Gušterova, 1911 – 1996) bija bulgāru pareģotāja, gaišreģe un dziedniece. Viņa redzēja sapņus, kuri vēstīja nepatīkamus notikumus un kuri vēlāk piepildījās. Sapņus viņa skaidroja, izmantojot savu spēju redzēt nākotni. Vangas sapņu grāmata pamatojas uz pasaulē pazīstamās gaišreģes pētījumiem, kuras paredzējumi piepildījušies un piepildās vēl mūsdienās. Cilvēkiem šī grāmata māca savos sapņos saskatīt pareģojošus simbolus.

Nostradamus sapņu grāmata

Mišels Notrs Dams (1503 – 1566) bija ārsts, alķīmiķis, astrologs un gaišreģis. Nostradamus bija tik ģeniāls, ka viņa sapņu skaidrojumi savu aktualitāti vēl šodien nav zaudējuši. Par nozīmīgāko Nostradamus darbu uzskata viņa ievērojamo pareģojumu grāmatu „Pravietojumi” („Les propheties”), kurā runāts par tautu un valstu likteņiem.

Nostradamus sapņu grāmata noderīga un nepieciešama tiem, kuri bieži redz viedus sapņus. Pēc viņa domām katrs cilvēks savos sapņos redz ne tikai savu nākotni, bet arī briestošus notikumus savu paziņu dzīvē, valstī un pasaulē. Daudzi ezotēriķi tāpat kā Nostradamus rekomendē tiem, kuri nebaidās tuvāk iepazīt savu zemapziņu, ierīkot savu sapņu dienasgrāmatu.

Junga sapņu grāmata

Karls Gustavs Jungs (1875 – 1961) bija Šveices psihologs un psihiatrs, viens no analītiskās psiholoģijas pamatlicējiem. Jungs uzskatīja, ka cilvēka dzīvē sapņiem ir visai nozīmīga loma: pirmkārt, tie nodrošina emocionālo līdzsvaru, ļaujot, piemēram, ieturētiem cilvēkiem pārdzīvot spēcīgas jūtas, un otrkārt, veicina psihisko funkciju attīstību. Jungs arī izdalīja objektīvos un subjektīvos sapņus: pirmie rada cilvēka ikdienas dzīves ainas, viņa attiecības ar ārpasauli, otrie ir jūtu un domu atspoguļojums, viņa dvēseles dzīve.

Freida sapņu grāmata

Zigmunds Freids (1856 – 1939) bija austriešu neirologs, psihiatrs un psihologs, ievērojams novators, psihoanalīzes pamatlicējs. Viņš uzskatīja, ka lielākais vairums sapņu simbolu ir seksuāla rakstura. Savā sapņu traktējuma pamatā Freids liek cilvēka seksualitātes pētījumus. Daudzi simboli sapņos parādās nevis kā pareģojums, bet kā seksualitāte.

Mūsdienās Freida pētnieki daudz no viņa teorijas ir noraidījuši. Tomēr tieši Freida erotiskā sapņu ābece ir pamatota ar zinātniskiem pētījumiem. Grāmatā „Sapņu tulkošana”, kura iznāca 1900.gadā, zinātnieks rūpīgi analizējis sapņus veidojošo mehānismu un lomu, kādu sapņi spēlē cilvēka dzīvē.

Ezopa sapņu grāmata

Cilvēks redz dialogu ar sevi. Šis dialogs sapnī ne tikai netiek pārtraukts, bet pretēji – saasinās, kļūst saspringtāks un atklātāks, jo zemapziņa cilvēku pretstata paša problēmām un dienas iespaidiem, pārdzīvojumiem, bailēm, un intuīcijai. Zemapziņas impulsi sapnī visbiežāk parādās redzes vai skaņu tēlu veidā. Turklāt ne vienmēr tieši, bet transformējas saskaņā ar psihes rakstura īpatnībām, šifrējoties dažādas sarežģītības pakāpes simbolos. Zemapziņa it kā sarunājas ar cilvēku savādākā valodā – ezopa valodā.

Ezopa sapņu grāmata piedāvā neparastu pieeju sapņu tulkošanai. Zemapziņas impulsu kodēšanai un šifrēšanai nešaubīgi tiek izmantoti bērnības iespaidi, tautas gudrība, slavenu cilvēku spilgti izteicieni, folkloras un literatūras tēli. Tāpēc traktējuma kods var būt pasakas, teikas, sakāmvārdi, parunas vai atsevišķi simboli un izteicieni no tām. Nav iespējams paredzēt kad jūsu sapnī parādīsies tāda veida tēli, tāpēc „Ezopa sapņu grāmatai” vienmēr jābūt tuvumā tai brīdī, kad neviena cita sapņu grāmata nespēs pareizi iztulkot sapni, kurā parādījies, piemēram, teiksmu personāži – putni, augi, zvēri.

Erotisko sapņu grāmatas

Saskaņā ar Freidu visi cilvēka psihiskie procesi tiek pakļauti labsajūtas principam. Sākotnēji mēs tiecamies gūt labsajūtu, bet neapmierinātība mūsos izsauc negatīvas emocijas. Tomēr eksistē vairāki dzīvie veidi. Pirmais veids – tas ir Eross jeb seksuālā dziņa. Turklāt tā iekļauj ne tik daudz dzimumtieksmi, bet arī tieksmi dzīvot, turpināt sugu. Bet ir arī cits dziņu veids. No saprātīgi domājoša cilvēka pozīcijām mēs to varam uzskatīt par nenormālu. Tā ir nāves dziņa. Ja seksuālā dziņa ir dzīves turpinājums, tad nāves dziņa par uzdevumu liek „atgriezt visus dzīvos organismus nedzīvā stāvoklī”. Citiem vārdiem, tās mērķis ir atjaunot matērijas iepriekšējo stāvokli. Freids pētīja psiholoģiju un daudz uzmanības pievērsa sapņiem. Viņš uzskatīja, ka sapnis ir cilvēka reālās dzīves vēlmju atspoguļojums un ka lielākais vairums sapņu simbolu ir seksuāla rakstura.

Bērnu sapņu grāmatas

Līdz gada vecumam bērns sapnī redz visu savu dzīvi, Ir ticējums – ja bērns miegā smejas, tas nozīmē, ka viņu uzjautrina eņģeļi. Turklāt tiek uzskatīts, ka līdz septiņu gadu vecumam bērns ir bez grēka un pats līdzinās eņģelim. Tāpēc simboliem bērna sapņos ir citādāka nozīme, nekā pieaugušo sapņos. Bērni nav pakļauti sātaniskiem kārdinājumiem, viņu sapņi bieži piepildās nevis simboliski, bet tieši, vai arī simboli nozīmē tikai to, ka guļoša bērna dvēsele atrodas „pasaules otrā pusē”.